Šobrīd pasaulē miljoniem cilvēku izmanto datoru tīklu pakalpojumus. Arī Latvijā aizvien izplatītāka un populārāka kļūst Internet - viena no lielākajiem datoru tīkliem izmantošana.
Internet ir globālais datoru tīkls, būtībā tīklu apvienojums, kurā šobrīd ietilpst vairāk nekā 61 tūkstoši datoru tīklu dažādās pasaules valstīs, ar vairāk nekā 6 miljoniem resursdatoru. Tas dod ļoti plašas iespējas lietotājam bez speciālas sagatavotības piekļūt visdažādākajai informācijai no visas pasaules. Internet ir brīnišķīgs palīgs studentiem Pasaules līmeņa zināšanu iegūšanā.
Šajā nodaļā apskatīsim Internet izveidošanās vēsturi un vispārīgi iepazīsimies ar populārākajām servisa programmām:
Pirms kādiem 30 gadiem aukstā kara laikā RAND Korporācija ASV, sastapās ar dīvainu stratēģisku problēmu: kādā veidā ASV varas iestādes varētu veiksmīgi sazināties savā starpā pēc kodolkara? Pēc kodolkara Amerikai vajadzētu komandu-kontroles tīklu no pilsētas uz pilsētu, no štata uz štatu, no bāzes uz bāzi. Un vēl viena problēma - kādā veidā tīkls varētu tikt vadīts un kontrolēts? Jebkura centrālā vadība, jebkura tīkla centrālā citadele izrādītos viegli pamanāms un tūlītējs mērķis ienaidnieka uzbrukumam. RAND risināja šo sarežģīto problēmu dziļā slepenībā un nonāca pie pārdroša priekšlikuma, kas parādījās atklātībā 1964. gadā.
Galvenās idejas: tīklam jābūt bez centrālās vadības un tam jādarbojas pat tad, ja kāda tā daļa būtu nopostīta pilnībā. Tīkls pats par sevi visos laikos tika uzskatīts par nedrošu. Šim tīklam būtu jābūt tā uzkonstruētam, lai tas pats pārvarētu savu nedrošību. Visi mezgli tīklā pēc to statusa būtu vienlīdzīgi ar pārējiem, katrs mezgls būtu ar savu vadību, lai varētu izveidot, nosūtīt un saņemt ziņojumus. Paši ziņojumi tiktu sadalīti paketēs, katrai paketei būtu sava atsevišķa adresācija. Katra pakete ceļotu pa tīklu autonomi. Katrā mezglā notiktu visu pakešu pārbaude un tiktu pieņemts lēmums par iespējamo nosūtīšanas kanālu. Maršruts, kā pakete ceļojusi nebūtu svarīgs. Pat tajā gadījumā, ja lielas tīkla daļas būtu iznīcinātas, paketes joprojām būtu iespējams sūtīt tālāk pa strādājošajiem mezgliem.
Sešdesmitajos gados ap šo intriģējošo decentralizētā, sprādziendrošā, pakešu režīma tīkla jēdzienu strīdējās, diskutēja RAND, MIT un UCLA. Nacionālā Fizikālā laboratorija Lielbritānijā 1968. gadā izveidoja pirmo uz šiem principiem balstītu testa tīklu. Drīz pēc tam Pentagona ARPA nolēma ieguldīt līdzekļus lielākā un daudz godkārīgākā projektā Amerikā. Tīkla mezgliem bija jābūt liela ātruma superdatoriem. 1969. gadā pirmais šāds mezgls tika izveidots UCLA. 1969. gada decembrī tīklā, kuru nosauca par ARPANET (Pentagona sponsoru vārdā), bija jau 4 mezgli. Šie 4 superdatori varēja pārraidīt datus pa liela ātruma līnijām, bez tam varēja pat veikt programmēšanu attāli no citiem mezgliem. Pateicoties ARPANET, zinātnieki un speciālisti varēja kolektīvi izmantot aparatūras un programmatūras resursus. Tas bija ļoti ērts un pieprasīts serviss, lai gan mašīnlaiks bija dārgs septiņdesmito gadu sākumā. 1971. gadā ARPANET bija 15 mezgli, 1972. gadā - 32 mezgli.
Taču ar otro tīkla darbošanās gadu atklājās interesants fakts. Lietotāji ARPANET bija pārvērtuši par uzticamu, liela ātruma un federāli subsidētu elektroniskā pasta ofisu. ARPANET galvenais trafiks nebija liela attāluma skaitļošana, bet gan ziņas un personiskās zīmītes. Speciālisti izmantoja ARPANET, lai sadarbotos projektos, tirgotos ar darba piezīmēm un pļāpātu. Cilvēkiem bija savi personīgie konti uz ARPANET datoriem un savas personīgās E-mail adreses. Nebija ilgi līdz brīdim, kad izgudroja vēstskopas, kas balstījās uz ARPANET radiopārraides tehniku un ļāva identisku ziņojumu automātiski nosūtīt lielam skaitam tīkla parakstītāju. Interesanti, ka viena no pirmajām lielajām vēstkopām bija "Zinātniskās fantastikas mīļotāji" zinātniskās fantastikas faniem. Diskutēšana par zinātnisko fantastiku tīklā nebija saistīta ar darbu, un daudzi ARPANET administratori rauca pieres, bet tas neapturēja vēstkopu izplatīšanos.
Septiņdesmitajos ARPA's tīkls auga. Tā decentralizētā struktūra ļāva tam viegli plesties plašumā. Atšķirībā no standarta datortīkliem, ARPANET tīkls varēja pielāgot daudzus dažādus mašīnu veidus. ARPA's sazināšanās standarts bija NCP (Network Control Protocol), bet, laikam ejot uz priekšu un attīstoties tehnikai, šo standartu izspieda augstāka līmeņa un izsmalcinātākais standarts TCP/IP. TCP (Transmission Control Protocol) pārvērš ziņojumus pakešu plūsmā, un nonākšanas vietā tie atkal tiek pārkodēti atpakaļ ziņojumos. IP (Internet Protocol) darbojas ar adresāciju, ņemot vērā to, kā paketes ir ceļojušas caur daudziem mezgliem un daudziem tīkliem ar dažādiem standartiem - ne tikai ARPA's pionieri NCP, bet arī citus Ethernet, FDDI un X.25. Septiņdesmito gadu otrā pusē TCP/IP izmantoja citi tīkli, lai pievienotos ARPANET. ARPANET pats bija diezgan stingri kontrolēts līdz 1983. gadam, kad tā militārais segments atdalījās un kļuva par MILNET. Bet ar TCP/IP palīdzību visi šie tīkli tika sasaistīti.
Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā daudzām ļoti dažādām sociālajām grupām piederēja spēcīgi datori un pateicoties TCP/IP, bija diezgan viegli pieslēgt šos datorus pieaugošajam tīklu tīklam, kas kļuva pazīstams kā Internet. Tā kā TCP/IP programmatūra dominēja un galvenā tehnoloģija bija decentralizēta un diezgan anarhiska pēc būtības, bija grūti atturēt cilvēkus no iejaukšanās un pieslēgšanās. Pievienošanās Internet nodokļu maksātājam izmaksāja maz vai pat nemaz, tā kā katrs mezgls bija neatkarīgs, un tam pašam bija jārūpējas par savu finansēšanu un atbilstību tehnoloģiskajām prasībām. Līdzīgi kā telefonu tīkls, datoru tīkls kļuva arvien svarīgāks, jo tas aptvēra lielākas teritorijas un resursus. Fakss ir vērtīgs tikai tad, ja vēl kādam ir šī mašīna. Kamēr tā tas nav, fakss ir tikai dīvainība. ARPANET arī kādu laiku bija dīvainība, bet pēc tam datoru tīkls kļuva par nepieciešamību.
1984. gadā Nacionālais zinātnes fonds (National Science Foundation) izveidoja savu Modernizētās zinātniskās skaitļošanas (Advanced Scientific Computing) ofisu. Rezultātā - jauns tīkls NSFNET (National Science Foundation Network), kas bija solis uz priekšu tehnoloģiskajā attīstībā, jo NSFNET sasaistīja jaunākus superdatorus ar ātrākiem sakariem. Šis tīkls tika uzlabots un attīstīts atkal un atkal 1986., 1988., 1990. gados. Arī citas valdības aģentūras pieslēdzās tīklam: NASA, Nacionālie Veselības institūti, Enerģētikas departaments.
Mezgli šinī arvien pieaugošajā tīklu tīklā tika iedalīti galvenajās grupās. Ārzemju datori un arī daži amerikāņu tika noteikti pēc to atrašanās vietas. Savukārt, citi tika sagrupēti pēc 6 galvenajiem Internet "domēniem": gov, mil, edu, com, org un net (šie saīsinājumi ir standarts no TCP/IP protokoliem). Gov, Mil un Edu noteica valdības, militārās un izglītības iestādes, kuras, protams, bija pirmsācējas, jo ARPANET sākās kā augstas tehnoloģijas pētījuma uzdevums valsts drošības sfērā. Aiz Com stāvēja komerciālās iestādes, kuras iebruka tīklā kā "rodeo buļļi, ielenkti no putekļu mākoņa," ko sacēla dedzīgās bezpeļņas org iestādes.
Formāli ARPANET beidza eksistēt 1989. gadā. Taču ARPANET funkcijas tika ne tikai turpinātas, bet arī nepārtraukti uzlabotas. TCP/IP standarta lietošana datoru tīklos tagad ir globāla. 1971. gadā, pirms vairāk kā 20 gadiem ARPANET tīklā bija tikai 4 mezgli. 1995. gada jūlijā Internet bija vairāk 61,5 tūkstotis autonomo tīklu ar vairāk kā 6 miljomiem resursdatoru, izvietotu vairāk nekā 42 pasaules valstīs. 3 miljoni, iespējams 4 miljoni cilvēku lieto šo gigantisko datoru tīklu.
Internet tīkls ir īpaši populārs starp zinātniekiem, un, iespējams, ir pats svarīgākais 20. gadsimta beigu zinātniskais instruments. Spēcīgā un modernā pieeja, ko šīs tīkls piedāvā specializētajiem datiem un personiskajai komukācijai, ir paātrinājusi zinātnisko atklājumu gaitu.
Internet pieaugšanas gaita 1990. gadu sākumā ir iespaidīga, gandrīz pat nežēlīga. Tā ir izplatījusies ātrāk nekā mobilie telefoni, ātrāk nekā faksi. Pagājušajā gadā (1995.gadā) Internet pieauga par vairāk nekā 20 procentiem mēnesī. Resursmašīnu skaits ar tiešu pieslēgumu TCP/IP ir dubultojies katru gadu, sākot 1988. gadu. Internet ir pārvietojies no savas sākotnējās bāzes militārajās un zinātniskajās iestādēs uz pamatskolām un vidusskolām, kā arī uz publiskajām bibliotēkām un komerciālo sektoru.
Internet paši populārākie servisi ir: elektroniskais pasts, diskusiju (ziņu) grupas, liela attāluma skaitļošana, failu pārraidīšana un dažādas informācijas meklēšanas servisi (GOPHER, WWW).
Internet pasts ir e-mail jeb elektroniskais pasts, daudzas reizes ātrāks par parasto pastu, un Interneta lietotājiem pazīstams kā "gliemežu pasts". Internet pasts ir zināmā mērā līdzīgs faksam. Tas ir elektronisks teksts. Bet par to nav jāmaksā. Šis pasts ir globāls. Izmantojot e-mailu, var sūtīt arī programmu nodrošinājumu. Sīkāka informācija ir nodaļā 1.2.
Diskusiju vai "ziņu grupas" ir sava atsevišķa pasaule. Šī ziņu, debašu un argumentu pasaule ir pazīstama kā "USENET". USENET ir stipri atšķirīga no Internet. USENET ir vairāk līdzīga milzīgam viļņojošam ziņu alkstošu cilvēku pūlim, kas klīst turpu šurpu Internet. USENET nav tik daudz fizisks tīkls, vairāk tā ir sociāla konvencija. Šobrīd ir kādas 2,500 atsevišķas ziņu grupas USENET, un katru dienu to diskusijas ģenerē aptuveni 7 miljonu vārdu ievadītajos komentāros. Dabiski USENET daudz runā par datoriem, bet diskutējamo priekšmetu dažādība ir milzīga un arvien nāk klāt jaunas tēmas. USENET arī izdala dažādus elektroniskos žurnālus un publikācijas par brīvu. Sīkāka informācija ir nodaļā 1.3.
Gan ziņu grupas, gan elektroniskais pasts ir ļoti plaši izplatīti un ir viegli pieejami Internet karaļvalsts nomalēs kā BITnet, UUCP un Fidonet. Internet pēdējiem diviem servisiem - liela attāluma skaitļošanai un failu pārraidei ir nepieciešams tas, kas pazīstams kā tieša Internet pieeja - lietojot TCP/IP.
Liela attāluma skaitļošana bija ARPANET sākotnējā iecere, un daudziem tas ir vēl joprojām vajadzīgs serviss. Programmētāji var turēt kontus uz attāliem jaudīgiem datoriem, darbināt programmas un rakstīt savējās. Zinātnieki var izmantot spēcīgus superdatorus, kuri atrodas citos kontinentos. Bibliotēkas piedāvā savus elektroniskos kartīšu katalogus brīvai meklēšanai. Caur šo servisu ir pieejami milzīgi CD-ROM katalogi.
Failu pārraide ļauj Internet lietotājam pieslēgties attālinātajām mašīnām un iegūt programmas vai tekstus. Daudzi Internet datori dod iespēju ikvienam lietotājam pieslēgties anonīmi un vienkārši nokopēt publiski pieejamos failus par brīvu. Veselas grāmatas var tikt pārsūtītas pa tiešo Internet pieeju skaitītās minūtēs. Šobrīd ir vairāki miljoni šādu publiski pieejamu failu ikvienam, kas tos pieprasa. Internet failu pārraide kļūst par jaunu publikāciju formu, kurā lasītājs vienkārši nokopē pieprasīto darbu tādā daudzumā kā vēlas un piedevām par brīvu. Jaunas Internet programmas kā "archie", "gopher" un "Wais" tiek attīstītas, lai kataloģizētu un izmantotu šos milzīgos materiālu arhīvus. Sīkāka informācija ir nodaļā 1.4.
Līdz pat 1989. gadam Internet bija nekomerciāls datortīkls, bet 1992. gadā Tims Berners Lī radīja World Wide Web ideju (WWW jeb W3 - Vispasaules tīmeklis). Tā radās iespēja tīklu izmantot ne tikai zinātniskiem mērķiem, bet tajā arī pirkt, pārdot un izvietot reklāmas. Tieši pateicoties Vispasaules tīmeklim, darbošanās datortīklā kļuva līdzīga krāšņi ilustrētas grāmatas lasīšanai. Tīmeklis ir hipertekstuāla informācijas sistēma. Hiperteksts ir teksts, kurā atsevišķi vārdi, attēli, simboli ir īpaši iezīmēti un, tos ieklikšķinot ar datora peli, iespējams piekļūt jaunai informācijai - teksta komentāriem, sīkākam izklāstam, ilustrācijai utt. Hiperteksta tālākā attīstība radījusi hipermedijus. Hipermediji ir hiperteksta, skaņas un kustīgu attēlu apvienojums. Līdz ar to tīmekļa pakalpojumu lietotājs var lasīt ne vien nekustīgu elektronisko grāmatu, bet atrast tajā arī kustīgus attēlus, skaņdarbu vai cilvēku runas ierakstus. Vispasaules tīmekļa priekšrocība ir arī tā, ka tajā iespējama lielāka informācijas drošība. Sīkāka informācija ir nodaļā 1.6.
Nākotnē Internet sola būt lielāks un eksponenciāli ātrāks. Kāds tas īsti būs, to grūti pateikt. Kā rāda Internet izveidošanās vēsture, reālajam nākotnes Internet varētu būt maz kopīga ar mūsu šodienas iecerēm.
Elektroniskais pasts ir pats populārākais un arī vienkāršākais Internet lietošanas veids. Daudziem cilvēkiem iepazīšanās ar tīkliem sākas ar elektronisko pastu (E-mail). E-mail jums ļauj, sēžot pie datora, sagatavot vēstuli un nosūtīt to. Aizsūtot dažus nelielus paziņojumus, pēc kuriem bieži seko telefona zvans, lai pārbaudītu, vai adresāts patiešām ir saņēmis sūtījumu, vairums lietotāju sāk justies šajā sistēmā ērti un droši. Pēc tam, kad arī jūs būsiet aizsūtījis draugam pāris savus pirmos paziņojumus, jūsu pārliecība pieaugs un jūs izmantosiet E-mail arvien biežāk, piemērojot šo sistēmu savām vajadzībām un izveidosiet savus sūtīšanas sarakstus. Vēstuli var nosūtīt reizē ne tikai vienam adresātam, bet arī daudziem. Tai var pievienot arī citus iepriekš sagatavotus failus: tekstus, attēlus, programmas u.c. Ir radītas un nepārtraukti uzlabotas daudzas speciālas elektroniskā pasta programmas. Vēstules var ērti skatīt, grupēt, glabāt, nosūtīt atkārtoti utt.
Katram Internet lietotājam ir sava e-mail adrese. E-mail adrese sastāv no lietotāja konta USERID, atdalošā simbola @ un datora Internet tīkla adreses DOMAIN. Piemēram: janisp@lanet.lv
Elektroniskās vēstules sastāv no "galvas" (informācija par sūtītāju, saņēmējiem, nosūtīšanas laiku un īss satura raksturojums) un "ķermeņa" (teksts un papildinājumi).
Izmantojot elektronisko pastu, ir izveidots informācijas apmaiņas dienests LISTSERV. Pasaulē ir ļoti daudz speciālu mašīnu, kuras uztur dažādas interešu grupas - zinātne, māksla, mūzika, sports. Pasaulē kopumā - tūkstošiem grupu. Internet lietotāji sūta vēstules LISTSERV mašīnām, kurās ar īpašu komandu palīdzību veic vienreizējus pieprasījumus vai arī pierakstās kādai interešu grupai, lai regulāri saņemtu jaunāko informāciju, kā arī nosūtītu savas vēstules grupai.
Kā jebkurai servisa programmu sistēmai, E-mail ir gan savas stiprās, gan vājās puses. Virspusēji var likties, ka tas tikai ir ātrs vēstules nogādāšanas veids. Lai izvērtētu, kādos gadījumos E-mail programma būtu noderīga, salīdzināsim elektronisko pastu, tradicionālo pastu un telefonu.
| Telefons | Pasts | ||
|---|---|---|---|
| Ātrums | Liels | Mērens | Mazs |
| Sinhronizācija | Nepieciešama | Nav nepieciešama | Nav nepieciešama |
| Atbildība | Zema | Mērena | Augsta |
| Konferencsakari | Nelielā grupā | "Katrs ar visiem" | Tikai vienpusēja |
| Aizsardzība | Vidēja | Zema | Augsta |
Laiks, kas vajadzīgs, lai nogādātu elektronisko pastu, var būt dažas sekundes līdz vienai dienai. Ar parasto pastu vēstule labākajā gadījumā tiks nogādāta nākošajā dienā vai arī pēc vairākām dienām. Cena, kas jāmaksā par momentālajiem sakariem pa telefonu, ir tā, ka izsaucējs un izsaucamais ir sinhronizēti, t.i., viņiem jāatrodas vienlaicīgi pie telefona. E-mail un parastais pasts ir asinhronizētas sistēmas: sūtītājs izsūta vēstuli, kad tā ir gatava, bet saņēmējs lasa, kad viņam ir laiks. Šāds sakaru veids ir izdevīgs, ja abonomenti atrodas tālu viens no otra un dienas kārtība viņiem ir dažāda. E-mail nogādāšanas laiks veidojas no laika, kas nepieciešams, lai nogādātu vēstuli pa tīklu uz jūsu datoru un laika no vēstules pienākšanas līdz izlasīšanai.
Pasaulē ļoti lielu popularitāti ir ieguvuši elektroniskie "ziņu dēļi" - USENET News. Ir ļoti daudz - tūkstošiem dažādu ziņu grupu par visdažākajām tēmām: zinātni, datoriem, politiku, valodām, mūziku utt. Dalībnieki izvēlas sev interesējošās tēmas un pieslēdzas pie kāda centrālā servera. Atšķirībā no LISTSERV, kur vēstules pienāk katra dalībnieka personīgā konta pastkastītē un lietotājam pašam jārūpējas par tām, ziņu grupu vēstules automātiski pēc zināma laika tiek novāktas. Lai ziņu grupām piekļūtu, vajadzīga atļauja to darīt un attiecīgā programmatūra. Ja ziņu grupas serveris ir pieejams, tad grupām var pieslēgties arī caur NETSCAPE programmu (skatīt 3.nodaļu). Kad lietotājs ir ievadījis atbilstošo pierakstīšanās komandu, viņš var lasīt informāciju par interesējošo tēmu no visas pasaules. Bez tam ir iespējams sūtīt savus rakstus un jautājumus tematiski atbilstošai ziņu grupai ar E-mail palīdzību un vēlāk redzēt citu cilvēku viedokli.
FTP programma dod iespēju jebkuriem diviem Internet datoriem pārraidīt (kopēt) failus no viena datora uz otru un pretēji. Fails - tā ir vienība, kurā glabājas informācija - dokuments, programma, zīmējums vai kāda cita informācija. Bieži rodas vajadzība nokopēt failu no attāla datora savā sistēmā vai arī otrādi. Internet ir dažāda veida datori. Lai datori varētu saprasties un apmainīties ar failiem ir radīta vienota failu pārraides valoda FTP (File Trassfer Protocol). Lietotājiem ir radītas dažādas FTP programmas. Ļoti daudzas Internet pieslēgtās organizācijas ir izveidojušas kolektīvi izmantojamās failu krātuves. Tajās ir bagātīgi failu krājumi. Šai informācijai var piekļūt, pieslēdzoties ar lietotāja vārdu "anonymous" vai "guest", parole - jūsu elektroniskā pasta adrese (reizēm "guest").
Programa Telnet dod iespēju no sava termināla strādāt ar citu datoru, kas pieslēgts Internet. Dators var atrasties ļoti tālu. Attālinātajā datorā ir jābūt Telnet programmai. Vispopularākais Telnet izmantošanas veids ir pieslēgšanās publiski izmantojamām informācijas sistēmām: universitātes, bibliotēkas, universālās datu bāzes. Ar Telnet palīdzību var meklēt informāciju par jebko - sākot ar tālu galaktiku rašanos līdz kartupeļu zupas receptēm, lasīt valdības lēmumus vai populāras grāmatas. Attālinātais dators atsauksies uz lietotāja komandām, bet lietotāja paša dators strādās kā tā terminālis.
Gopher ir ļoti ērts pakalpojums, lai piekļūtu Internet resursiem. Tas tika izveidots kā programma, kas var sniegt informāciju lietotājiem bez speciāla iemaņām. Informācija tiek organizēta pa tematiem, tāpēc tā izskatās pēc lielas datu bāzes. Programma var piekļūt failiem FTP arhīvos, telefonu numuru sarakstiem, bibliotēku katalogiem un citām datu bāzēm. Informācijas meklēšana balstās uz izvēlņu (menu) principu. Jūs varat ceļot, sākot no saknes izvēlnes, dziļāk un dziļāk pa dažādām izvēlnēm līdz atrodat vajadzīgo informāciju. Jūs varat apskatīt šo dokumentu dialoga režīmā un vajadzības gadījumā nosūtīt uz savu datoru. Galvenais Gopher pārākums ir ne tikai tajā apstāklī, ka jums nav jāmeklē adrese vai resursu vārds un nav jāievada vairākas komandas, lai dabūtu materiālu. Galvenais šīs sistēmas labums - tā ļauj caurskatīt Internet resursus tādā pašā veidā, kādā jūs varētu apskatīt vietējās bibliotēkas materiālus. Nepieciešamo informāciju jūs varat meklēt pēc indeksa, kā arī izmantot meklēšanas servisa programmu Veronica.
WWW (World Wide Web) ir pašlaik jaunākais informācijas serviss, ko piedāvā Internet tīkls. WWW balstās uz hiperteksta (hypertext) tehnoloģiju:
tā ir informācijas pasniegšanas metode, kad izvēlētie vārdi tiek izcelti, lai lietotājam sniegtu sīkāku informāciju par šo vārdu. Šie vārdi ir saites ar citiem dokumentiem, kuri var būt teksti, faili, attēli vai jebkas cits. Noklikšķinot peli uz izceltā vārda, mēs it kā dziļāk ieejam visā, kas var būt saistīts ar šo vārdu: vai nu tas ir kāds dokuments, vai fails, kurš savukārt arī satur izceltus vārdus. Tā šo procesu var atkārtot, līdz iegūst visu mums interesējošo informāciju.
WWW ir mēģinājums organizēt visu informāciju Internet tīklā un vēl jebkuru lietotājam interesējošo lokālo informāciju kā hiperteksta dokumentu apvienojumu. Lietotājs šķērso Internet tīklu, pārvietojoties no viena dokumenta uz otru caur saitēm - izceltajiem vārdiem. Atšķirībā no GOPHER WWW: