kaspars dimiters
krusta skola jeb kliedziena attālumā no sirds
kliedziena attālumā no sirds
muļķa dziesma
nāves paradīze
rīt būs atkal pavasars
īstenība
pie lielās jūras
dēlam
dziesma liekajiem
pasaule ir tāda skola
žēlastība
glāze ūdens
bēgšana
kliedziena attālumā no sirds
kliedziena attālumā no sirds
dzīvo cilvēki un ceļ savas pilis
debesis ir melnas melnas
tikai akmeņi lido zili
putni dzied kā pelni savos kokos
un koki elpo aiz pieraduma
mirušas upes iztek caur mani
visa baznīca smaržo pēc ruma
Tā ir pasaule kurā tev jāmācās dzīvot
bet tu vari arī nomirt ja gribi
svarīgi notikumi ir tikai avīzēs
bet tu esi neaprakstāms
un tikai kā zvaigzne zibi
šeit visu vajag gribēt tikai sev
un iegūt kāroto pirms laika
cik tāda aprēķināta dzīve ir slima
cik tāda neiemīlēta nāve baiga
klusumā rosās izmisums nenobriedis
kādā mātē veidojas cilvēks nekam
bet pasaule pulcējas maniakāli
pēdējam bojā gājienam
kliedziena attālumā no sirds
notiek dzīvība gaistošā vizmā
es neklausos ko melo radio
es pats izčukstu vārdu: kataklizma
muļķa dziesma
ar pirkstu smiltīs viņš zīmēja
ar pirkstu no Bētlemes kūts
Viņš uzzīmēja tevi
un piesprauda zemei pie krūts
pat muļķis ir līdzīgs Dievam
bet gudriem to nepamanīt
uz altāra nolaižas telefons
un neprātīgi sāk zvanīt
hallo ir iestājies vakars
ēd pērminders svētītu vistu
un runā brīvības raidītājs
lūdz nerunāt visu par Kristu
hallo jau stabilās grāmatas
kā siseņi mākoņos lasās
rīt officiāli aizklāsim debesis
lai ienāktos ticība masās
bet tāpēc es esmu muļķis
un neiešu enģelim zvanīt
tās smiltis un pirksts no Bētlemes
tas viss vēl joprojām ir manī
mans Kungs Tu esi mana klints
bet Tevī cērt nedzīvas sejas
tik daudz izmirušas acis
tik maz acis kas smejas
mans Kungs es nezinu visu
bet tāpēc jau Tu man esi
ņem manas nogurušās smadzenes
par upura delikatesi
nāves paradīze
saule kausē antarktīdu
āfrikā drīz sals
šokolādi nabags nopērk sunimnedzimušu bērnu balsīs
ģenerāļi raud
pasaule ir paradīze nāvei
profesors nesaprot neko
deg uguns un apledo
teroristi debess vārdā
savus brāļus kauj
konserviem kauj ziloņus kā cūkas
izmiruši visi svētie
pīšļi jāpielūdz
rituāli mīlestību vajā
profesors nesaprot neko
deg uguns un apledo
apmācies un līst
līst manu brāļu asinis
templī lūgsnu dzied
par dzīvajiem lūdz mirušie
apmācies un līst
nogurusi primadonna
frizētavā guļ
viņas dēlu aprok zonas kapos
drīz būs koju spēle galā
priekškars aizvērsies
visi tēli izklīdīs pa ellēm
profesors nesaprot neko
deg uguns un apledo
māmiņ kas ir patiesība
tēt kas esmu es
neder man šī nāves paradīze
jāsakrāj ir lidmašīnai
projām jālido
debesīs tik daudz ir brīvu vietu
profesors nesaprot neko
deg uguns un apledo
rīt būs atkal pavasars
ķenguri savos maisos iznēsā vēstules
ir tik eksotiski laiki - tikai banānus ēdam mēs
sievietes vienādi slaidas vienādi smaida tās
vīrieši ne mazāk vienveidīgi iemīlas pādzīvo pārskatās
bij baloni pistoļu svētkos nu vienīgi aptiekās
eh nesanāk nesamīt skudru eh aborts - neskumsti mās
nu tādi dzīvīgi laiki kas nāvi bārsta ka skan
mana draudzene izlēca no piektā
dzīvot nemācēja bet gribēja gan
tev un man paliks pāri viens santīms un viens gars
tas nekas ka jau bija - rīt būs atkal pavasars
tik daudz visādu sektu arī partiju vai cik
dzīve nu ir tik daudzveidīga - kā lai neapnīk
es ceļos un bēgu visiem vējiem pie krūts
mans draugs demokrātiski pārveidojies
grib lai Dievs viņu lūdz
kosmētiskajā salonā glītas meitenes maskas mij
neviens negrib to kas ir - kā lai neapnīk
bet kad atnāks vecie laiki - asins sāpes un posts
vienalga uz debesīm dosies
vistukšākais glābšanas plosts
ministriem kā vienmēr gaiss viegls dzidrs un tīrs
tomēr skaties kā gribi krustā saredzams vīrs
visiem laikmetiem pāri sievietes palagus klāj
Dievam piedomā krūtis - neko vīrišķu neatstāj
viss ir ārzemju garšā tiek pārtaisīts lai ir svešs
tie no aizokeāna saka: te būs oāze nebūs vairs mežs
meža lauma un koku rūķīt neļauj mīļoto mežu cirst
es mācos visās valodās visus gudros pasūtīt...
sibīrija un slītere joprojām kā māsas šķiet
ir taču vienalga kurā mežā no hroniskās atmodas skriet
parlamentā gan saka: tieši šodien viss mainīties sāks
vēl pacietīsimies šodien - varbūt rītdiena nepienāks
viss mainās un cilvēkies liekas - nu beidzot ir savādāk
bet savādāk ir tikai tiem kas līdzi mainīties māk
tev un man paliks pāri kā vienmēr viens santīms un viens gars
tas nekas ka vakar jau bija - rīt atkal būs pavasars
īstenība
es biju īstenībai tik tuvu
ka no tās gandrīz neatšķīros
tur bija viss kā bija
tikai vēl miers kā krustā sistos karavīros
arī tu man iznāci pretīm
un visa pasaule čokurā rāvās
es neatceros neko un visu
bet mīlestība uz dzīvību un nāvi kāvās
enģeļi meta jocīgus lokus
tie mirdzēja zaļāk kā lielas spāres
vulkāniem sastings lava uz lūpām
štrunts par pasauli gan tā pāries
es dzīvoju dzemdētājas klēpī
tik mokoši ar jums visiem sasitīts
ka vienmēr kad nāk vecie laiki
ir pretīgi reizē un skaisti
es dziedu sev iekodies lūpā
reibis no asinīm savām
akmeņi lido tik tuvu
manu noslēpumu dievišķajam gravām
ir sirds mana krustcelēs vienmēr
un vienmēr es ceļos lai kristu
lai nepiesauktu vairs sevi
bet Kristu Kristu Kristu
pie lielās jūras
pie meitenes vēl olīves klāt un vīnu
lēni ejamu ceļu līdz pašai jūrai
noskūpstītu mēness ūdensrozi
un debesis mēmas kā raudu mūri
pie mirušās dienas pieskaitīt skumjas
visu to kas pasacīts bez jēgas
naudu par vilcienu līdz šejienei
un uzvaras izmisuma pilno saucienu: bēgam
pie tāluma iedomāties mūsu tuvumu
neredzamo kā kaut ko mūžīgi redzamu
savu nespēju just kā pēdējo mīlestību
un nogrimušo sauli vairs neaizdedzamu
pie visa tā iztēloties neko
savu aizmiršanos un meitenes auksto roku
viņas krūtis kā vīlušās observatorijas
un savu piedzimšanu kā neizdevušos joku
pie tā tad vēl atliek atliek nopūtas
mitri sērkociņi un peldbikses slapjas
un tumsā neredzamas bizbizmārītes
kas no katra nākamā viļņa glābjas
un tikai tad es saņemšos laimei
savam pēdējam lēcienam sevī
tikai tad kas būšu bezcerīgi vīlies
jūrā krūtīs vīnā olīvēs un tevī
tikai tad es tev sacīšu: mīlu
un pagriezies ieniršu bēgošā naktī
tikai tad kad tu man būsi piedzimusi
ar dzīvību un nāvi nešķiramā taktī
dēlam
tava dzīvība ir mana banga pret krastu
it kā parasta lieta taču tik neparasta
nākdams tik ilgi un tālu nu esi pienācis klāt
dzeja ir valoda kurā visu var sarunāt
zini viss bijušais un arī turpmākais starp mums
būs ne mazāk un ne vairāk kā noslēpums
varbūt pirms tevis tā bij mana iegriba vai griba
taču tā var iemiesoties vien Dieva mīlestība
klausies ne runās bet manos dzejoļos rāmos
tie ir Dieva darbi man nepiepildāmie
un kad manis vairs nebūs
vien pantu lēveri plīvos
tad zini tavs tēvs tomēr vēl kaut kur dzīvos
es nezinu vairāk kā ķeizargriezienā rakstīts
mans zobens nekad vairs
neatgriezīsies makstī
esmu izgājis karā ar šo ugunīgo pļavu
ne tikai ar savu nu jau arī ar tavu
ja tu zinātu dēls cik šī pasaule smaga
nu divatā ar brāli jūs jau esat melns aiz naga
tas ir tik daudz - celt kopā kaut nieku
nebīsties skumju skumsti Dievam par prieku
dziesma liekajiem
es dziedu un eju un izeju nabagiem
viņiem nav nekā - uz trijiem viena aura
tie ir mani vienkāršie ļaudis kas savās sāpēs dzied
es aicinu jūs līdzi caur pasaules nabagiem iet
šī pasaule pārtiek no tiem las tai lieki
tā dzīro un krāj - lieko bēdas tās prieki
debess nabagu pilna jau ieliekušās sijas
visi liekie ir svētie no citas dimensijas
hei uzdziedam tiem kuru naktsmājas pagrabs
pastiep savu tukšo roku - gan Dievs to sagrābs
dejo kopā ar Viņu un tiem kas iet bojā
iet liekajiem bojā nozīmē beidzot tikt projām
es dziedu tikai ar nabagiem
es dejoju tikai ar liekajiem
ietin avīzē sirdi liec parkā zem galvas
mums nav paredzētas citas vērtīgākas balvas
guli zem tiltiem lido ielās kā taurenis
lai brēc autobusu un policistu kurlās taures
ne dzimtenei tu esi vajadzīgs ne arī savai tautai
tu piederi dienai neizvarotai nenokautai
sit laiku cik spēka sit nost to beigtu
sen jau viss ir pateikts nav sāpju nepateiktu
lido santīmu oblātas tavai cepurei mutē
ne jau tas ir sakraments bagātam nabagu stutēt
tava oblāta mēness - baudi pielūdz un dejo
tavu acu ālinģos bagātie dzīvību zvejo
es dziedu tikai ar nabagiem
es dejoju tikai ar liekajiem
re kur dzejnieki dzejo nabagu ausīm garām
re kur skaņraži kaifo sveši nabagu garam
lieko cilvēku armija lido miskastēs zilās
velti pasaule mūs meklēs un kapu vākus cilās
ar liekajiem pilna debess - jau ieliekušās sijas
ne enģeļi tur bazūnes pūtīs -
nabagi savas melodijas
visi māņticīgie mīl šo pasaules elli
Dievs mums nav to devis kā paliekamu celli
veraties cietumu vārti veraties pagrabu durvis
šonakt mūs izglābt var viens vienīgais dzīvais burvis
hei tie kas esam vēl dzīvi kas velkamies nenosisti
dejosim kopā aiz visliekākā nabaga - Kristus
es dziedu tikai ar nabagajiem
es dejoju tikai ar liekajiem
pasaule ir tāda skola
pasaule ir tāda skola
kur mani var atrast beigtu
kur mani māca nebūt dzīvam
un runāt lai neko nepateiktu
kur mani māca dziedāt līdzi
tam visam ko nesaprotu
kad klusēju neprotu melot
kad runāju izrādās jau protu
man saka: dzīvo ir diena
bet kāpēc tik tumšs aiz rūtīm
cilvēki neredz viens otru
un izskrien viens otram caur krūtīm
pasaule ir tāda skola
kur visi mācās no kļūdām
Dievs mūs grib darīt par baznīcām
mēs sevi par suņu būdām
un to kā viss ir pa īstam
to skolotāji nedrīkst sacīt
šai pasaulē jālasa avīzes
tai aizliegts lasīt no acīm
šai skolā pārmāca visus
kā bēgt no īstenības
es ienācu tajā ar basām
nu uzvalkā paslēpties gribas
pie kāda skolnieka zārka
dzied mācītājs: miers tam kas galā
šī pasaule dzīvu vai mirušu
cilvēku vienmēr noliek malā
šī pasaule tikai izliekas gudra
un svin savu izlikšanos
es labāk palieku par muļķi
ticu Dievam un tinos
žēlastība
es izrāvos dzīvot bet debesis ciet
pirksti kā ziedlapas sniedzas un zied
iznāk kā spārni bet spārni tie nav
krītu un mostos debesīs jau
kā dievišķā ausī tik nedzirdams viss
ne bijis es jūtos kā piedzimis
no akluma mana kā zvaigznāji mirdz
no muļķības manas cik gudra top sirds
žēlastības jūrā
noslīkt noslīkt man
nekā te vairs nav vien izrāviens mans
mans klupiens pie zemes un pamodies zvans
cik saldi šie pīšļi un kā viņi smeldz
vien zemāk par zemi mans augstības zelts
krīt laiks te kā migla un nosēžas melns
rij aizgūtnēm mirkļus jau aizrijies velns
tad zibens kā zobens šķir bija un būs
un nav man ko nozagt un nav man kas rūs
žēlastības jūrā
noslīkt noslīkt man
nu saullēkti mani un arī ik riets
ar putnu pie puķes un vēja siets
ar visu es brīvs un no visa es brīvs
vēl vakar kā miris nu nāvīgi dzīvs
es izrāvos dzīvot no visa kas beigts
bet labi ka viss paliks nepateikts
no pusvārda nākušam vārdā man rimt
dēļ visiem jums nomirstot klusītēm dzimt
žēlastības jūrā
noslīkt noslīkt man
glāze ūdens
krīt debesu aizkars tukšā visuma priekšā
uz galda glāze ūdens un viss tajā iekšā
tik maz ir vajadzīgs šai plašumā telpas
jo lielāka pasaule jo vairāk trūkst elpas
kā nosargāt gleznu ko aplaupa ota
balts audekls dzīves ir košākā rota
smagi kruzuļu putni tavu tukšumu dala
šī dzīve nav krasts tā ir vientuļa sala
tev ir jāiet un jāiet tikai paliec uz vietas
tev pieder dzīvot mīlēt vien trīs lietas
aiz rītdienas nekas nesāksies no jauna
būs kā mūžīgi bijis dzims brīvība no kauna
tava nemaņa un kritieni liek atgriezties un sākties
līdz debesis glāzē iemācas neapmākties
un mazais visums pār tevi kā modinoša rasa nolīst
tavi pieredzes kilometri ir tikai viens solis
divas pasaules caur tavu esamību traucas
tās it kā ir viena taču nekad nesajaucas
garām glāzei uz nakti ved nāves noblietēta taka
tur it kā vajadzētu beigties bet izlien mēness un ir tev aka
ir vai nu meli vai nemeli tikai nav patiesības
tu negribi nomirt jo nav tādas beigties gribas
kaut kam tuvam bet neredzamam tu čuksti:
es nāku
jo tu zini ka nomirt ir vienīgais sākums
nav debesu aizkars tava visuma priekšā
uz galda glāze ūdes un zvaigznes iekšā
aiz loga zem ielas dus tava svētā kauli
viņš debesīs lūdz lai kļūsti par sauli
tikai nopūties un ej savā tālumā tuvā
tik daudzi taču palika guļot un neatguvās
tev nevajag vairāk kā palikt uz vietas
dzīvot mīlēt un nemirt vien trīs lietas
bēgšana
no piliena es esmu izraidīts
caur varavīksnēm uz jūru doties
manas neveiksmes un pat nāve
mani māca kā pārveidoties
es negribu neko un nemāku
tikai bezgalīgi projām tiekties
bet kad lapas vairs nav kur noslēpties
kailiem zariem debesīs sniegties
es esmu tukšs! un jūs? un jūsējie?
tikai acis ir valguma pilnas
dzīvo suņi un izdzīvo cilvēki
pretī asaru devītam vilniem
arī es esmu izgājis nebeigties
un nekad te vairs neatgriezties
uz šīs zemes nav mūsējo debesu
vien zvaigznes kā spļāvieni griestos
pat mājai mirt gribas aizejot
tā pamet šetu un dodas
paliek stāvot vien mūžīgi stāvošie
tik nekustīgi ka nāve rodas
zeme nečukst pat klusas ardievas
trūdu klēpis grib vēl un vēl
man nav bail ne no jums
ne no enģeļiem
man ir bail ka man nebūs jūs žēl
to ko redzu es nevaru neredzēt
jūsu acīs ir palikšana
viss ko būvējat pērkat un pielūdzat
viss ir projām došanās mana
ir jāaiziet jāaiziet jāaiziet
zvan mēle atkārto zvanā
viss ir garāmgājēju tikšanās
šajā mūžībā nesatikšanā
dzīvi cilvēki apmetas kapsētās
smej par bēgļiem - par mani visskaļāk
mirstošs priesteris aicina debesīs
nāve plašāk paver tās vaļā
kaut akmeņi brēktu jūs paliktu
kaut pēdējā zvaigznīte dzistu
ir krusts mana lidmašīna
manai bēgšanai projām uz Kristu