marana. parasta diena.
(no aivara neibarta dzejoļu krājuma "kvadrātsaknes" 1984.)
kāds mani sauc
(***)
vērī vitāls
rūķītis
piena ceļu ar
čiekuriem bruģē.
tad nāk...
kāds
vērī čūsku
ķēniņš
saviem tikumiem
taisnu tiesu
šņāc.
un krauklis...
mani
vērī saknes
eglei
ne-at-lai-dī-gi
mūžībā nirst...
sauc.
notiksies kam jānotiek
(mirklis)
pārnakšņosim
tumsas pēdā
elles ēzē
savu ligzdu
dibināsim
maldugunis
sānus sildīs
vellatas uz plaukstas
dancās
tad jau atkal
debesmalā
sārta ola dīgs
tad jau atkal
notiksies kam jānotiek
ēnu puķes
(***)
ēnu puķes
raganu stundā
smaržo pēc sātana.
un kliedziens kā
sastindzis piekūns
nekustīgi spīd
manas
dvēseles debesīs.
mātesbrālim albertam kurš sadega ugunsgrēkā
(*** /mātesbrālim albertam kurš sadega ugunsgrēkā/
viņš pārkāpa
pār savas zemes mājas
ugunsslieksni
un ar pārogļotām kājām
aizgāja
pa ugunsceļu
un tagad viņam
uguns - dzimtene,
kur nu viņš
mūžam mītēsies.
un viņa ugunīgos
sapņus nu
pauž uguns
tūkstoš mēlēm
šai mūsu pasaulei.
un es ilgi ugunskuros
klausos...
aiz kalna
(*** /martai alberta meitai/)
aiz kalna
naudiņa kaltējas un
miglas pūkainie kankari
un raganas pērkonīgu
ragu mūziķi organizē
aiz kalna
aiz kalna
aizkalnietis vērpj savu
krāšņo bārzdu un šķeterē
un (nu gatavais jampampiņš)
zibens adatām zibot gubām
gublāniskus mākoņus ada
aiz kalna
aiz kalna
aiz manas šodienas
kā aiz branga kalna
ik mirklis
(***)
ik mirklis -
asinis,
kas
resni,
glīši
pil
(kā vīraks: biezs un nesaprotams)
iz saules gaismās
sirds